jāāāāāāāāāāāāāāāā
Jūs to gaidījāt, lai, nemaz nelasot, nolaikotu feisbukā!
Īpaši Aleksandrs, visu laiku pīkst, alkst pēc maniem dzirkstošajiem jokiem.
Un nu lūk, esmu nobriedis.
Uzreiz, karstu un svaigu, izskatīsim aktuālāko jautājumu: cik maksā ričuki uz aeroplānu klāja un vai nevar paņemt nomā.
30-40 eiro vienā virzienā (vai par vienu lidojumu, ja ar pārsēšanos).
Paņemt nomā var, bet
1. Tie būs garantēti sliktāki vai vismaz nepierastāki par manējo
2. Ja gribi pavizināties šur-tur, nav saprotams, kā atdot
3. Esi ierobežots ar vietu, kur ņem, tas jāmeklē laikus un jārezervē, nav fakts, ka iznomā tur, kur tev gribas braukāties.
Nedaudz sausu ciparu, lai jums jau tagad pārietu vēlme lasīt tālāk. Kipras teritorija ir septiņas reizes mazāka par Latviju, bet dzīvo tur nedaudz vairāk par miljonu cilvēku, tas ir, sala apdzīvota diezgan blīvi. Dzīvo tur pārsvarā grieķi un turki, taču pēdējie atdalījās savā lokālajā tusiņā un ar metropoles palīdzību nokampa sev daļu salas, par ko es pastāstīšu pie izdevības. Tā kā Kipra bija angļu kolonija, brauc tur pa kreiso pusi, kas adaptējoties sagādāja mums krietnas galvassāpes. Laikapstākļi Kiprā vienmēr ir lieliski, ziemā nedaudz uzpilina, bet tā no pavasara līdz rudenim saule cepina ne pa jokam, vasarā vispār cepeškrāsns. Ir ļoti prātīgi braukt uz salu pavasarī, kā to izdarīju es – lietus vairs nav, bet temperatūra vēl daudzmaz ciešama, kalnos 15-20 grādi, piekrastē veseli 20-25, kas man jau ir par karstu.
Ar to garlaicīgās tehniskās detaļas atstāsim mierā un vērsīsim savas domas augšup, Trōda kalnos.
Es devos uz Kipru tāpēc, ka tur ir tieši šie kalni. Baumo, ka visnotaļ piemēroti, lai pa tiem rullētu ar mauntinbaiku, kā mums patīk: pa akmeņiem un krūmiem, ar sāpēm kājās un pēcpusē, ar pusotra kilometra kāpumiem dienā. Cīņubiedra man ilgu laiku nebija, bet galu galā nobrieda Rybakow, kas lasās nepavisam ne tā, kā jūs padomājāt, turklāt ar uzsvaru uz a. Taču Padomju Savienība ar savu svētīgo roku sadraudzēja visas tautas ar vispārējās rusifikācijas apcirpšanas metodi, un Rybakow pārvērtās par Ribakovu. Pēc tam Latvijas Republika deva savu artavu un pārdēvēja Ribakovu par Ribakovsu. Starp citu, es no Kipras atvedu grieķu eiro monētas ar šādu uzrakstu, ne jau Ribakovs, protams, bet lepta.
Izlidojām mēs aukstā aprīļa naktī, bet velosipēdus sējām klāt lietainā un vējainā dienā. Pa ceļam uz Viļņu mans tētis, kurš pildīja šofera lomu, pastāstīja, ka jebkurā nopietnā ceļojumā atgadās trīs ne mazāk nopietnas avārijas. Lai nebūtu tukšvārdīgs, automobilis, paklausot saimniekam, nometa no sevis smago nastu, proti, kastes ar velosipēdiem, tieši uz asfalta. Par labu tas tiem acīmredzami nenāca, taču atspēlējās mums tikai nākamajā sērijā, jo vajadzības un iespējas vilkt ričukus ārā no kastēm vairs nebija: remontēt baikus divos naktī uz šosejas Daugavpils-Viļņa nav kur.
Aizlidošana noritēja bez ekscesiem, ja neskaita par tādu 5 rītā, un ievadkursu pacriotu pasaules uzskatā pa ceļam. Lai gan es lūdzu ceļabiedriem nerīkot repa batlus garā "Putinmrazoīdi pret liberastiem", "Ukropi pret vatņikiem" un "Diženā Krievija pret civilizēto pasauli", tie vienalga notika. Nu ko, pāris stundas jāpaciešas, un mēs jau esam uz Kipras zemes.
Es taisījos braukt uz 9 dienām, Aleksandrs Ribakovs uz 7, jo pēc ieilgušiem kāpumiem pa kalniem, kas vēlāk prasa ceļa locītavas nomaiņu pret titāna, gribēja vēl arī Stripro Skrejiens noskriet, lai sevi galīgi piebeigtu. Nu ko, pats kungs un saimnieks, un arī man nav pirmā reize mīt pedāļus vienatnē.
Tiesa, ar to, ka nāksies to darīt no paša sākuma, es nebiju rēķinājies, bet varēja taču arī tā būt. Lieta tāda, ka lidojums uz asfalta Sašas ričukam nepagāja bez pēdām, un pat gluži otrādi, izveidoja viņam no aizmugurējā riteņa senu bezgalības simbolu, proti, astotnieku, turklāt tādā astotniekainības pakāpē, ka mēs knapi aizvilkāmies no lidostas līdz Larnakas pilsētai.
Tālāk mūs gaidīja intriga: vajadzēja nobraukt vēl kādus 150 kilometrus ar pārsēšanos divos autobusos, bet pēc tam 50 km pa kalniem ar velosipēdu līdz galamērķim, apartamentiem pie Polisas pilsētas, bet pa to laiku pulkstenis jau tuvojās pusdienlaikam. Velodarbnīcas meklējumi vainagojojās ar ierobežotiem panākumiem: atradās tikai šķūnis, kur laipni onkulīši pārdeva un iznomāja metāllūžņus, kurus par baiku var nosaukt tikai ar lielu pievilkšanu aiz ausīm.
Viens no viņiem veikli ielika nelaimīgo riteni spieķošanas stendā un lika lietā visu savu maģisko skilu astotnieka labošanai. Par pūlēm neko neņēma, tāpēc atstājām viņam latviešu šokolādīti.
“Ar tādu diagnozi nedzīvo,” – es teicu, domājot loku, un man bija taisnība kā nekad: tagad Saša braukt varēja, bet lēni un netālu – tieši līdz nākamajam veloveikalam, kas bija piebāzts ar karbona šosejniekiem par 4000 eiro un ne mazāk šosejnieku Mavic lokiem par 400 eiro gabalā. Kalnu velosipēdus pārstāvēja tikai jaunmodīgie 27,5 collu, un uz Ribakova 26” loks neatradās. Varbūt pat par laimi, citādi tas maksātu kā no tīra zelta taisīts. Toties izpalīdzīgie un laipnie stilīgās iestādes darbinieki pateica priekšā, kurp tālāk ved mūsu ceļš, un pat uzzvanīja.
Pēc pāris kvartāliem mēs ieradāmies vietējā DEPO ar nosaukumu AndreouBrothers, kur otrajā stāvā slepus bija patvēries gluži pieklājīgs veloveikals, tieši pa mūsu kabatai, lai gan atsevišķi loka nebija arī tur. Galu galā to noņēma no pārdošanā esoša dročeskopa, toties par limonādes cenu ap 50 eiro par riteni komplektācijā, tā ka grēks sūdzēties. Es visu šo izrādi neredzēju, jo kūkoju ielas karstumā. Paspēju pārģērbties veloformā, trīs reizes uztaisīt vingrošanu, atskatīties uz vietējiem, pievilkt velosipēdam visas skrūvītes, un jau sāku nervozēt. Jau pusnakts tuvojas, bet Sašeņkas kā nav, tā nav - tuvojās nākamā autobusa laiks, 15.00, bet braukt pa kalniem tumsā – perspektīva, atklāti sakot, gaumes lieta.
Tāda lūk intriga savērpās apkārt, bet tikai nākamajā sērijā jūs uzzināsiet, vai mums izdevās paspēt uz autobusu, vai mēs tikām līdz apartamentiem naktī pa kalniem, un kāpēc katram labam cilvēkam obligāti atradīsies savs sūdubrālis.